Man nav komatu un man nav punktu

Negribu būt gudrs

negribu būt centīgs

Negribu būt panākumiem bagāts

sabiedrībai noderīga aita

-

Gribu būt balta papīra lapa

sākt visu no jauna.

Bez kauna un domām

Noskatīties kā plūst viss

nedomājot.

Vecs rokenrols, jaunas bildes.

Es pat nezinu ko es gribēju rakstīt. Sajutos kreatīvs. iedomājos, ka tādā gadījumā rakstīt arī māku. Ja jau te esmu, varu arī kautko uzrakstīt.

Tad nu par to, ka esmu drošs par to, ka nevar būt drošs ne par ko. Kaput. Visa doma atā. Sēžu un skatos fotogrāfu portfolio. Acis briesmīgas, galva strādā.

Miega ritms cits? Kas to lai zin.

Iespējams. 

Iespējams.

Galva salikta kopā ar sapņiem tā liekās naktī, viss, ko likt galvā ir neskaidrs. Viss kas, kas lien galvā ir skaidrs. Lien pats no sevis.

Galva mākoņos.

atā.

Dzīve ir veiksmes spēle.

Iedomājies, ka dzīve ir kā šaha laukums. Tikai melno un balto figūru vietā visām figūrām ir gan melnā, gan baltā krāsa. Tā kā šīs figūras var iet kur vēlās, tad spēles iznākums nav zināms. 

Instinkti

Sekojošais ir tēma diskusijai, vienkārša teorija/ideja par to, kā lietas darbojās. 

Kas cilvēkam ir galvenais? Nauda, īpašumi, prestižš? Jā - labklājība. Cilvēkam galvenais ir justies apmierinātam pašam ar sevi, dzīvei nav augstāka mērķa. Oponēt to varētu ar jautājumu - bet kā tad ar zinātni, sapratni par to, kā lietas darbojās? Zināšanas, vismaz daļai cilvēku, ir sevis piepildīšana, savas labsajūtas barošana. Kādreiz esi aizdomājies par to, kāpēc mazāk izglītoti cilvēki bieži vien ir laimīgāki? Viņi vairāk darbojās uz instinktiem.

Mana ideja ir sekojoša - nevis dzīvnieks ir mazattīstītāks, bet cilvēks. Dzīvnieks ir saistīs ar dabu. Viņš ir perfekti apmierināts. Tas sevi neapzinās, līdz ar to tam nav rūpju. Tikai instinkti. Instinkti ir dabiski augstākā prāta stadija - līmenis, kad mēs ko darām bez domāšanas, bez rūpēm, bez laimes un bez skumjām.

Protams, rodās pretrunas. Piemēram, evolūcija nesākās no problemātiskāka domāšanas veida un nepārgāja uz instinktiem. Tieši otrādāk. Taču kas ir teicis, ka mēs neesam tikai kļūda? Mēs esam tikai sekunde uz kosmiskās laika skalas. Suga, kas rada sev vairāk problēmu, nekā spēj atrisināt. 

Noslēgšu ar jautājumu tev un sev. Kas ir augstāks - zināšanas, vai laime/vienotība ar visu, kas ir mums apkārt?

Tāpēc - kāpēc?

Ja tavā acu priekšā plūst mutuļojoša upe, prātīgāk ir tajā ielēkt, vai uzdot jautājumu sev, vai uzdot jautājumu kādam citam? Protams, gandrīz jebkurš cilvēks, nonākot izvēles vai neskaidrību priekšā, ja būs iespēja, jautās padomu otram cilvēkam. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir cilvēka dabā, uzdot jautājumus. Padomā par to, ko tu būtu varējis/usi izdarīt ja nebūtu saņēmusi otru viedokli? Kā šīs darbības būtu mainijušas tavu dzīvi.

Fakts viens. Viss būtu savādāk. Iedomājies pasauli kur katrs domā patstāvīgi, vismaz lielāko daļu laika. Paskaties sevī dziļāk un aizdomājies par to, kāpēc tu esi tāds kāds tu esi. Esmu drošs, ka jebkurš cilvēks apveltīts kaut ar mazu drusciņu atmiņas un inteliģences atradīs atbildi uz šo jautājumu. Atbildot uz šo jautājumu vajadzētu saprast, ka neviens mēs neesam gluži vienādi. Katra pieredze ir izveidojusi mūs par to, kas mēs esam tagad, tā definē mūsu rīcību.

Iedomājies, ja katrs cilvēks uz pasaules saprastu to pat ne tik ļoti smalko niansi. Cik ļoti daudz “kāpēc tu dari tā un tā” ,”ko darītu tu” un “kāpēc tu nedari tā un tā” jautājumu izpaliktu. Cik atvieglotāks un tīrāks paliktu domu process. Tāpēc - kāpēc uzdot liekus jautājumus, uz kuriem ir viena, universāla atbilde? Uzdodot jautājumus par citiem, tu aizņem vietu lai atrastu atbildes par sevi. 

Ej un atrodi savu patiesību un savu domu, atrodi savu atbildi vai lēkt šajā metaforiskajā upē, vai nē.

Ko tik kluss?

Vakarnakt biju pārāk noguris lai celtos augšā, slēgtu iekšā datoru un vēl kaut ko rakstītu blogā. Pamatdoma gan bija par to, ka vakar es sapratu, ka neesmu spējīgs uz normālu, cilvēcisku sarunu ar personu, ar kuru man ir maz kopīgo interešu.

Pāris minūtes prātojot, nonācu līdz tam, ka nesaprotu, kāpēc cilvēki taisa smāltalku ar citiem cilvēkiem, kas viņus neinteresē, par lietām kas viņus neinteresē. Kur ir tas dzinis runāt runāšanas pēc? Kam tas ir vajadzīgs? Varbūt es vienkārši nedabūju to labsajūtas devu, iespējams, ka manās smadzenēs nav pietiekami talkalottashit receptoru. Galvenais runāt par jebko, lai tikai apmierinātu tos receptorus. Smādētas netiek pat tādas tēmas kuras spētu aizmidzināt pat mironi. Man tā ir pilnīga mistika, kā cilvēks var ilgstoši runāt par absolūti nesvarīgām lietām tikai pļāpāšanas pēc. Waste of time. Es klusībā, iekšēji, mazliet vemju katreiz kad dzirdu sarunu kura atkārtojās jau ento reizi starp entajiem cilvēkiem. Varbūt es vienkārši esmu antisociāls pensionārs.

Protams, bez smāltalka ar draugiem jau neiztikt, tad runāt var par visu un tas neskaitās. Pārdomas vairāk tēmētas uz to sabiedrības daļu, kas runās ar jebko, par jebko, tikai tāpēc lai no tā bezmazvai seksuāli apmierinātos.

Bet nu tas viss laikam vairāk tīri personīgi, jo es labāk sēžu klusumā kā runāju par savu/tavu jauno tepiķi. Ja vien protams tas tepiķis nav srsly kruts. Tādā gadijumā es runāšu arī par tepiķa šķiedrām un par mazapmaksāto ķīniešu darbaspēku kas viņu taisija. Redzi kā var attīstīt huiņu?

Kā mērkaķis par cilvēku kļuva.

Vakar uz kalna, kamēr es mierīgi vilku dūmu, skatijos nekurienē un mazliet atpūtos, no manis pāris metrus nostāk stāvēja sīkais (viens no bara). Gadi 10 aptuveni. Kad es biju pabeidzis savu indes kociņu, es saņēmu komentāru, ka ar mani neesot interesanti runāt. Nu, es zinu, ka es varbūt neesu pati komunikatīvākā būtne rajonā, bet jobanijvrot, ja tu uz mani skaties kādas 2 minūtes un nesaki ne vārda, tad jā - ar mani nav interesanti runāt.

Labi, tas tāds garāks ievads galvenajai problēmai par ko es gribēju rakstīt. Problēma ir - kur ir zudusi vēlme izzināt? Ja tu uz mani blenz 2 minūtes, tātad tu taču kaut ko gribi, vai ne? Tad kāpēc neizmantot to manuālo, nedatorizēto lietu, ko tu vienmēr nēsā līdzi (es par smadzenēm runāju) ,un vienkārši paprasīt man? Viss ir iegrimis vienā lielā google search’ā. Vajag uzzināt kā slaucīt dirsu - pagūglēšu. Vajag uzzināt kāpēc pisuārā nevar atstāt lāci - pagūglēšu. Sasodīts, ja esmu slims tad kam man ārstu - iegūglēšu simptomus.

Respektīvi, ko es gribu teikt ir tas, ka viss tiek pasniegts uz paplātes. Kaut kur ir pazudis tas dzinis, vismaz vairumam cilvēku, kas liek izzināt lietas. Tiek iepotēts ko tu gribi un pēctam tiek pasniegts uz paplātes kā lielākā, sulīgākā dāvana ever. Mūzika, stils, paradumi, sociālās normas, nu viss praktiski. Lasīšana, kas attīsta da bļin visu praktiski vispār ir pamesta novārtā, jo redz tas ir “grūti” vieglāk ir paskatīties kā kāds vidusmēra pidars ar pus mērkaķa-pus cilvēka smadzeni moka jēlu dziesmu pa TV, jo tā viņš kļūs slavens visā Latvijas ciematā. Izcils role-model visiem vecumiem, galvenais, ka viņš ir smuki saģērbies un “vismaz viņš kautko dara!”. Kur palikusi kvalitāte? Šovbizness mēģina atrast robežu kur cilvēks beidzot teiks:”Nu bļa, šito sūdu gan es vairs nevaru panest!” .Līdz tam var barot visasiņaināko, smirdīgāko caureju kāda vien ir, jo cilvēki metīs naudu uz to pusi jebkurā gadijumā.

Kā tas sasaistās ar vēlmi izzināt? Ļoti elementāri - jo vairāk mēslu tev sabāž galvā, jo mazāk vietas paliek normālām zināšanām. Viss tiek pārklāts ar miglas apvalku un personai zūd vēlme izzināt vēsturi, psiholoģiju, mākslu - izvēlies savu subjektu no ļoti plaša spektra. Galvenais ir noskatīties spīguļojošos, dancojošos kraukļos, jo tas ir tas “ko tagad pa teļuku rāda un ir stiļna, man patīk jo man teica, ka savādāk es esmu gejs un pidars un neko nesaprotu no dzīves”. Kā mērkaķis par cilvēku kļuva? Izzinot. Evolūcija ir apstājusies, vai piedzīvo lejupslīdi, tā vien šķiet.

Ohh yea, ja tu esi ticis līdz beigām, tad zini, ka es vakar turpat uz kalna redzēju arī mazo Antonu kautiņu. Iemesls - neredzēju. Nekas, galvenais “iepist kādam pa jebaļņiku”, jo tā dara džeki no “Jersey Shore”.